No nāves glāb. Kam mani akā sviest?

Es kalpošu tev par šo soli cēlo,

Tu varēsi kā agrāk palūgties

Un atkal snaust, es tevi neaiztikšu.» —

«Jā, jā, kā tad! Lien tikai pudelē!

Tu nedomā, ka tevi mierā likšu,

Jo it neko es neaizmiršu, nē!» —

«Nu pažēlo, tu, vecais, laimīgs būsi.

Jo, tici man, tu stāvus bagāts kļūsi.

Kā Bankovs pats tāds tapsi bagātnieks,

Tev būs savs nams un kariete būs laba,

Un dzejdari sveiks tevi priekšistabā.

Tiem klanīties būs tavā priekšā prieks,

Tev augstmaņi kā draugam roku sniegs.

Šis mūka tērps būs pārmainīts pret fraku,

Un rikšotājs tev būs kā vējš, es sakul

Tu izbrauksi caur ciemu kā pats cars,

Tev klanīsies līdz zemei ļaužu bars.

Sauks Šilovskojs pie sevis vakariņās,

Un Gorčakovs liks sevi turēt miņā.

Nariškina lūgs sevi apciemot.

Un arī pats šos ministrus un kņazus

Kā paziņas, gan lielus, gan ar mazus,

Tu ielūgsi pie sevis pusdienot.» —

«Viņš kārdina! Viņš domā, skaisties stāšu!

Ne velna, brāl, tūlīt tev plāni ies!» —

«Pag, balodīt, tu, mīļais, nesteidzies,

Es skaistules, ja vēlies, pagādāšu.» —

«Velns nešķīstais! Kā? manās rokās tu

Vēl atļaujies, lai šitā runātu!