Vai redzējies! Tu, elles gars, tu, sātan!

Pankratiju tev valgos neievilkti

Par visu tev tiks alga samaksāta,

Un garumā mums runas nav ko vilkt!» —

«Vēl minūti mums jāparunā abiem —

Es lūdzu: nepaliec man ienaidnieks.

Tev atmaksāt es gribu darbiem labiem •—

Uz Jeruzalemi man tevi aizvest prieks.» *—

«Uz Jeruzalemi?» — «Kā kungs man liek.» —

«Nu, ja jau tā, tad lai tev piedots tiek.»

Ak sirmgalvi, kādēļ tu velnu klausi!

Kam parādi tu tādu saudzību?

Vai apmuļķot pats sevi tagad ļausi?

Ar nelabo, brāl, neslēdz draudzību!

Pankratij, tu jau neklausies vairs manī,

Jau seglus ņem un velnam tuvojies …

Sauc tevi prom tās svētās zemes zvani,

Tu nenoģied, kāds skrējiens vaļā ies.

Nu auļo vien, es tevi neturēšu.

Dzen velnu, dzen, lai ātrāk tevi nes!

Velns skries kā vējš, bet, velna skaustā sēžot.

Jel nesapņo pēc Jeruzalemes.

To atceries un pārdomā vēl pats:

Tas, brāl, nav zirgs, uz kā tu tagad sēdi.. .

Bet turies vien — par citu maza bēda:

Uz elli ceļš ir vienmēr bijis plats.

Atdzejojis Jāzeps Osmanis

KLITA NELAIME

Klits, Tredjakovska mazdēls, heksametros sāk dainot,

Jambu un trohaju nīstot, ņemas tos zākāt un vainot:

Vienkārši pantmēri šādi dzejoļus neskaidrus darot,

Dzejnieka iedvesmas kvēli galīgi atsaldēt varot.

Lai jau nu tos, kas bez vainas, rīmjkalis nopaļāt grasās;