Tu, Arist, vēlētos būt viens no parnasiešiem

Un valdīt Pegazu ar segliem un ar piešiem;

Pēc lauriem dzīdamies, ej ceļu bīstamu,

Ar bargo kritiku drošs kaujā dodies tu.

Man, Arist, paklausi un spalvu liec pie malas,

Lai paliek kapenes, mežs, strauti, ēnu salas:

Šais vēsās dziesmiņās tev mīla nekvēlos,

Lai jākrīt nebūtu, pats kāp no kalna nost.

Bez tevis dzejniekos liels bars ir ietikt spējis,

Tos dažkārt nodrukā un atkal aizmirst spēji.

Var būt, ka, nealkdams pēc trokšņa vairs nemaz,

Ar mūzu pamuļķo uz mūžiem vienojas

Un klēpī Minervai slēpj galvu dzejas bēdās

Cits «Telemahīdas» visgudrais sacerētājs.

Patiesi — rīmjkaļiem ir briesmīgs liktenis,

Ja tie mūs iedomā ar dzejas blāķiem sist!

Reiz dusmas pēctečiem būs taisnīgas un ātras,

Jo Pindā lauri ir un reizē arī nātras.

Jel bīsties bezslavas! Ja Apolons it drīz

Dzird, ka tu arīdzan tai kalnā gribi līst,

Var būt, ka nicīgi viņš papurina galvu

Un tavam ģēnijam dod kārklu vicas balvu!

— Un tad? — tu norūksi un, kvēli iededzies,

Man teiksi: — Nepūlies! Kam velti vārdus šķiest,

Ja reiz es izlemju, tad patiesība tīra,