Ka grib mans liktenis, lai palieku pie liras.

Var mani nosodīt kaut vai puspasaules,

Kliedz, baries, dusmojies, bet — dzejnieks esmu es!

Nē, tas vēl dzejnieks nav, pār atskaņām kas līkā,

Ar spalvu papīrus bez žēlastības švīkā,

Jo salikt dzejoli tik viegli nevar spēt,

Cik viegli Vithenšteins var frančus uzvarēt.

Gan Lomonosovs pats, gan Dmitrijevs, Deržavins,

Par kuriem priecāties un lepoties var slāvi,

Liek prātam iedegties un neapslēpj nemaz,

Cik daudz mirst grāmatu, pirms vēl nav dzimušas!

Lūk, skaļie sējumi Rifmatova, Grafova —

Ar gauso Bibrusu tie pūst pie Glazunova.

Neviens vairs neatmin, neviens vairs nelasīs,

Ar iznīcību tos Fēbs zīmogojis drīz.

Nu Pindā, pieņemsim, tev palaimējas spraukties,

Un tu par dzejnieku patiešām vari saukties,

It visi aizgūtnēm grib tevi izlasīt.

Bet vai tu sagaidi, ka zelts sāks straumēm līt,

Lai dzejnieks izredzēts reiz bagātību mana,

Ka rūpēsies par tevi augstā valdīšana;

Ka lādēs apkaltās tev nauda nošķindēs,

Lai, dīkā dzīvodams, tu vari dzert un ēst?

Draugs mīļais, rakstniekiem nav bagātība dota,

Jo neceļ liktenis tiem pilis izmargotas,

Un lādes nerodas, kur zelta mirdzums blāvs, —

Gan pašaurs būcenis, gan arī bēniņstāvs

Mēdz pili atvietot, kur viņu spožums staro.

Teic daudzi dzejniekus, bet žurnāli vien baro.