Gar viņiem Fortūna zeltratos aizripo:

Pliks piedzimis un pliks uz kapu iet Ruso,

Kamoens guļvietu pie trūcīgajiem meklē,

Bet Kostrovs bēniņos mirst aizmirstības peklē,

Un tikai svešnieki aiz viņa zārka iet.

Tiem dzīve — mocības un slava — sapnis vien.

Var būt, ka iegrimsi tu pārdomās patiešām,

Tad teiksi: — Ej nu ej, tik bargi jau nav spriežams.

Tu tagad rīkojies tāpat kā Juvenāls,

Par dzeju runājot, viss labais tev ir tāls.

Ar māsām Parnasā ja sastrīdējies esi,

Vai tāpēc sprediķi man dzejas rindās nesi?

Kas tavu galvu jauc? Vai tev ir prāts vai ne? —

Nu, Arist, paklausies tad manā atbildē:

Reiz sādžā, atminos, ar laicīgajiem rados

Sirms lādzīgs garīdznieks, jau īsti krietni gados,

Bez bēdu dzīvoja un pieticībā vien,

Par pirmo prātnieku viņš tika saukts arvien.

Reiz, kāzās pudeles un kausu kāri tvēris,

Viņš vēlu atgriezās uz mājām, mazliet dzēris . . .

Te skatās: zemnieki pa ce]u pretī nāk.

—   Ei, tētiņ, uzklausies! — tā viņi runāt sāk:

—   Mums, grēkagabaliem, tu ieteic dzīvot sātā,

Tu māci nežūpot, vienmēr būt skaidrā prātā;

No žūpām vairāmies, bet šodien tu pie tiem …

—   Tad, mījie, klausieties! — viņš saka zemniekiem.

—  Kā mācu baznīcā, tā allaž uzvedieties,