Ar godu dzīvojiet, bet manī neskatieties! —

Šo pašu atbildi man arī nākas dot.

Nenieka necenšos es sevi attaisnot.

Tas jūtas aplaimots, kas, dzejot netīkodams,

Var mūžu nodzīvot bez sirdēstiem pa godam,

Ar odām savējām liek mieru žurnāliem,

Ne gudro ekspromtus, ne ilgi nīkst gar tiem.

Pa augsto Parnasu viņš, protams, nepastaigās,

Viņš neķers Pegazu un nelūgs mūzas maigās,

Ramakovs arī tam sen vienaldzīgs ir jau.

Viņš dzīvo laimīgi. Viņš, Arist, dzejnieks nav.

Bet tevi galīgi es baidos noskumdināt,

Jo, rakstot satīru, vienmēr der mēru zināt.

Draugs mīļais, padomu tev esmu devis es,

Vai tu vēl paliksi pie savas stabules?

Pats tagad izvēlies, kas vairāk tavā dabā:

Ir labi slavu gūt, bet mieru — divkārt labāk.

Atdzejojis Bruno Saulitis

EVLĒGA

Klints tālumā stāv vientuļa, — vai redzi?

Tur nogāzē var alu saskatīt,

Tās ieeju ir dzelkšņains krūmājs sedzis,

Un putojot gar krauju viļņi slīd.

Kad vakaros caur miglu mēness spīd,

Evlēga turp ar draugu tikties gāja;

Nakts klusumā sirdsmīļo aicināja

Un ilgojās to ātrāk sagaidīt:

«Mans Odulf, nāc! Slīgst birzis miglā baltā,

Es vientuļa vēl gaidu alā saltā

Un nopūšos, jo krūtis alkās tvīkst.

Cik laimes daudz tu, mīļotais, man devi!