Cik saldi šeit būs aizmirsties ar tevi,

Skūpsts kvēlos man uz lūpām ugunīgs!

Ej, Osgar, prom! Evlēga citu gaida.

Tev skarba balss, tavs skatiens mani baida.

Tu esi bargs un sirdij vienaldzīgs.

Cits atdusas man līdzās naktī vēlā,

Cits mīlot skauj, kad ausma staro kvēla.

Viņš vienīgais man lūpas skūpstīt drīkst!

Kur mīļotais? Lai slīgtu viņa skavās,

Jau atraisu no pleciem drānas savas,

Un zemē tās pie manām kājām krīt.

Klau! steidzas viņš — tie drauga soļi klusie!

Kā liesma kaist, man krūtīs iedegusies!

Viņš, mīlas pilns, nāk mani noskūpstīt.»

Pie meitenes steidz Odulfs gaitā straujā,

To aplaimots pie krūtīm pieglaust grib …

Bet tuvumā spožs tērauds pēkšņi zib.

Viņš aizdomīgs un iztrūcināts taujā:

«Kas esi tu? Kas šeitan klaiņot liek

Tev, tumsas dēls, — vai uzdrošinies sacīt?» ■

«No Osgara bēdz, gļēvais pretinieki

Ko naktstumsā vēl meklē biklās acis?

Bēdz, piesargies! Evlēga mani mīl

Un Osgaru šeit gaida tumsā dziļā.»

Tad zobens ass jau atkailināts zvīl,

Šmīkst cirtieni, visapkārt dzirkstis šķiļas …

Evlēga dzird — šķind ārā tērauds ciets,

Un izbailēs tad izsteidzas no alas.

«Nāc, mīļākais tavs gaida!» Odulfs kliedz,

Un meitenei, kas viņu mīl bezgala,