Vēl pārmezdams bilst balsī nicīgā:

«Nu satiksi to, kuru gaidījusi,

Vien Valhallā, tu, neuzticīgā!»

Tad Odulfs cērt, Evlēga saļimst klusi •—

Kā sniegpārsla, ko zemē notriekusi

Ir vētra, kas pār kalnu galiem trauc.

Bet sāncenši viens otram pretī brāžas,

Pa akmeņiem jau palo asinsstrauts,

Un cīnoties no kraujas abi gāžas …

Vēl kāda balss Evlēgu vārdā sauc —

Tad viņu naids rimst, nāves miega skauts.

Atdzejojis Vladimirs Kaijaks

OSGARS

Kāds vientuļš ceļinieks pa Loru gausi gāja,

Starp kapa akmeņiem sev ceļu meklējot;

Bij pusnakts stunda klāt un nogurušas kājas,

Viņš velti raudzījās, kur pajumti lai rod:

Ne alu krastā vied, ne būdu nabadzīgu,

Kur piemīt zvejnieki; vien sili tālē tumst,

Tiem pāri brāzmojot, vējš koku zarus līgo,

Peld mēness mākoņos, zvīl jūrā atspīdums.

Redz ceļinieks: uz klints vecs barels stāv miglā saltā

Par viņa dziesmām reiz ikvienam bija prieks;

Pār straumi krācošo līkst skumji galva baltā,

Viens apcer pagātni šeit sirmais dziesminieks.

Netālu zobens vecs rūs, pakārts vītolzarā.

Bards galvu pagrieza un domīgs raudzījās

Uz svešo gājēju, kurš bailēs steidza garām,

Lai ašāk aizietu no drūmās vietas tās.

Bet sauca dziesminieks: — Jel neej, svešniek, projām,