Zem kapa akmeņiem šeit cīnītāji dus.

Tos vīrus godini, kas kaujā gāja bojā! —

Un bijīgs ceļinieks tad sveica varoņus.

Tam likās — klintājos ap viņu ēnas stājas

Un asiņainas māj no dziļās, dzedrās nakts.

— Kas dus zem akmens tā? — viņš bardam pavaicāja,

Uz kapu rādīdams, kas jūras malā rakts.

Tur bruņu cepure, kas vizuļoja blāvi,

Bij piekalta pie klints, tai līdzās — bultu maks.

Bards teica: — Osgaram šeit lemta bija nāve,

Par agru apsedza to kapa akmens smags.

Pats vēlējās viņš mirt, jo cīņas versmē straujā

Par bultām priecājās šis jaunais neprātis

Un drosmīgs cīnījās, līdz rada galu kaujā.

Lai miers tev, jaunekli, tu godam prati krist!

Reiz dzīves ziedonī bij Malvīna tam mīļa;

Un mēdza divatā tie brīdi sagaidīt,

Kad palot ielejā sāk mēnesnīca zvīļa

Un ēnas robainas no krasta klintīm krīt.

Jau likās — mūžīga būs divu siržu laime;

Ar mīlu Osgaram ik sapnis piepildīts.

Bet žigli aizsteidzās šo gaišo dienu saime

Un stunda pienāca, kas postu nesa līdz.

Reiz Osgars stāvēja pie iemīļotās mājas,

Bij vēla ziemas nakts un griezās putenis.

«Ver durvis, mīļotā,» viņš klusi ierunājās,

Pie durvīm klauvēdams, bet kluss bij iekšā viss.