Viņš klauvē, ieklausās: vien vēji kauc joprojām.

«Vai dusi, Malvīna?» Slīgst biezā miglā lauks,

Vējš sniegu sējā triec, šķiet mati apledojam.

«Jel dzirdi, Malvīna, jel atver, mīļais draugs!»

Vēl Osgars pieklauvē, tad durvis veras čīkstot;

Viņš ieiet, lūkojas — un pēkšņi skatiens tumst:

Tur viņa Malvīnu skauj Zvignels, laimē tvīkstot;

Un sagrābj Osgaru sīvs naids un izmisums;

Dreb neuzticīgā un mīļākais tās skavās;

Bet rokā Osgaram mirdz zobens izrautais,

Viens cirtiens — Zvignela starp dzīvajiem vairs nava,

Un viņa bālais gars jau pusnakts tumsā gaist.

Krīt ceļos Malvīna, teic Osgars novēršoties:

«Es neesmu vairs tavs, kā vari, dzīvo nu!

Riebj nodevība man, viens gribu projām doties,

Lai neuzticīgo uz mūžu aizmirstu.»

Tad Osgars izgāja no mājas ārā klusi —

Drūms, stingdams ciešanās, kas sirdi māks aizvien:

Bij saldā burvība uz laikiem izgaisusi,

Bez tuvas dvēseles nu pasaulē viņš viens.

Es viņu sastapu. Uz krūtīm galva slīga,

Un reizēm čukstēja viņš mīļās vārdu vēl;

Kā dzelmes tumsība bij sāpes bezgalīgas,

Kas neaprimdamas šai jaunā sirdī kvēl.

No drauga novērsās viņš it kā neredzēdams,

Un likās — skatiens stings nevienu nepazīst.

No dzīrēm vairoties un ļaudams vaļu bēdām,