Pa drūmu tuksnesi viens mēdza Osgars klīst.
Tā aizritēja gads; tad taure aicināja,
Un vīri pulcējās, to dzirdot, vienuviet.
Fingals, Odena dēls, tos kaujā vadīt gāja;
Un Osgars bij starp itiem, kas karaceļu iet.
Tā zobens zvērojot šeit pļāva platā lokā …
Un beidzot saļima uz līķiem drosminieks.
Pat mirstot taustījās pēc ieroča vēl roka,
Līdz acis varonim bij slēdzis mūža miegs.
No mūsu robežām prom ienaidnieku dzina;
Un mierīgs cīnītājs nu kapā dusēt var.
Vien aukstā rudenī, kad kalni miglā tinas
Un neizklīdina naktstumsu mēnesstars,
Uz kapa akmens šeit sēž vientulīga ēna
Un spožums tumšsarkans ap kamiešiem tai 1ās,
Dzird bruņas nožvadzam, šķind bultas vēsmā lēnā
Un noslēpumaini šalc kļavas sirmvecās.
Atdzejojis Vladimirs Kaijaks
PRĀTS UN MĪLAReiz jaunais Dafnis vajāt sāk Dorīdu:
«Ak, stāvi!» sauc viņš. «Stāvi, skaistulīti
Un teic, ka mīli. Kļūšu rāms tūlīt,
To zvēru tev es, piesaukdams Kiprīdu!»
«Jel klusē, klusē!» sacīja tai prāts,
Bet šķelmis Erots: «Teic, ka mīlēt sāc.»
«Tu sirdij mīļš,» tā gane atbildēja,
Un viņu sirdīs mīla iedegās,
Tad ceļos Dafnis nokrita pie tās,
Bet kaislo skatu viņa novērst spēja.