«Bēdz projām, bēdz!» prāts sauca skaistulei,

Bet šķelmis Erots teica: «Neaizej!»

Tā nebēga, un viņas rokai lēnām

Tad trīsot pieskārās gans laimīgais.

«Skat,» teica viņš, «tur dūju pāris skaists

Viens otru apskauj kuplo liepu ēnā!» —

«Bēdz projām, bēdz!» tai vēlreiz sauca prāts,

Bet Erots teica: «Jauks ir piemērs tāds!»

Tad smaidot viņas seja piemīlīga

Ar kvēlām lūpām pretim tiecās tam,

Un, lūk, jau viņa ganam mīļotam

Ar acīm apskurbušām rokās slīga …

«Jel esi laimīga!» tai teica Erots kairs;

Bet prāts — ko tas? Prāts nerunāja vairs.

Atdzejojusi Mirdza Ķempe

MĀSAI

Mans dārgais draugs, tu prāto,

Lai es, kam dzejot gods,

Ar liru mirstīgo

Un tevi sarunātos,

Lai, sapņu spārnos līgots,

Es bēgtu klostera

Un malas vientulīgās,

Kur, aklā tumsā rakts

Un nebeidzamos maldos,

Gars ilgojas un mulst,

Kur mēmums kopā valda

Ar drūmo klusumu.

Kā bulta gribu traukt

Uz Ņevas krastu košu,

Tur tevi apmīļošu,

Mans pavasara draugs, —

Es — sapņu vergs tāds niecīgs,

Kas Ludmilai dzied priecīgs,

Uz mājām nācis kluss,

Tev zeltu neatnesu

(Mūks necik bagāts esu),

Bet veltu dzejojus.

Slēps dīvāntelpā devies,

Turp tikai domu vests,