O, kādu, māsa, tevi

Tur atradīšu es?

Ko tava sirds gan prasa,

Kad vakars krēslot sāk?

Vai Zanu Zaķu lasi

Jeb buries Zanlisā?

Varbūt bez mitas smejies

Tu Hamiltonam līdz?

Ar Tomsonu un Grej u

Varbūt tavs sapņa rīts

Uz ozolbirzi dodas,

Kur lejup vēji trauc

Un mežu čuksti rodas,

Un varens klinšu grodos

No kalna brāžas strauts?

Vai mopsi — sirmu, piktu,

Uz spilvendūnām liktu,

Tu segā tin pirms nakts

Un maigu vārdu šalkās

Tam Morfeju sauc talkā?

Vai tā kā Svetlana

Pār Ņevu acu splīnu

Met tumsas dziļumos.

Varbūt pie pianīna

No jauna Mocarts most,

Ar kvēlu sirdi nojausts?

Vai spilgti atkārtojas

Pičini un Ramo?

Nu, lūk, mēs tikties varam,

Ir salauzts tumsas mols,

Un draugs tavs atplaukst garā

Kā pavasara laiks.

Zūd šķirto dienu plūdums,

Kas sirdēstos mūs grūda,

Zūd ēnu tumšais vaigs.

Bet tas — vien sapnis plakstos!

Ak vai, vēl klosterī

Tev, māsa, vientuļš rakstu,

Kad sveču blāvums krīt.

Nedz nopūtas, nedz vaidu,

Uz durvīm bulta nīkst,

Drūms klusums — prieka naidnieks,

Bet skumjas — postenī!

Vecs ķeblis stāv uz grīdas,

Un gultai sašķiebts plecs,

Trauks, kurā ūdens spīdums,

Un salmu stabule —