Tas viss, ko acs, kā saka,

No rītiem sastapt drīkst.

Vien fantāzijā trakā

Man dota vaļa slīgt:

Tā ļauj kopš dienas senas

Man būt pie Hipokrenas.

Es jūtos svētlaimīgs.

Kas notiktu ar mani

Bez tevis, dieviete?

Arvienu straujš un manīgs

Es labprāt gāju te,

Kur tāle pretī zvana,

Bet piepeši tāds slābs

Kā Lētas krastmalā

Šais sienās, bēdu vītās,

Es kļuvu ieslodzītais,

Aiz manis noskrapstot

Ciet aizdarījās vārti,

Un skaistums viss un gods

Ar melnu tika pārtīts!

Un nu kā vaņģinieks

Caur vientulības drausmu

Es lūkojos uz ausmu.

Ja gaismeklis kā prieks

Ar žilbinošu zeltu

Pa logu sprauksies kairs,

Tas sirdi, bēdu dzelto,

Man neielīksmos vairs.

Ja nu vēl dienas galā

Kāds stariņš debesīs

Gar melnām mākoņmalām

Uz leju kautrīgs šķīst, —

To priecīgs nesagaidu

Es tādos vakaros,

Bet nopūzdamies raidu

Pār kalniem dienu prom! …

Aiz restēm beidzis gaitu,

Es rožu kroni skaitu.

Bet laiks jau paies drīz,

Un bultas nokritis,

Un vārti atsprāgs vaļā, —

Vai kalns, vai līdzens lauks —

Uz Pēterpili zaļo

Reiz straujie zirgi trauks;

Un, sākdams dzīvi jaunu,

Es celles tumsu ļauno

Sev nokratīšu nost;