Zem galda važas speršu —

Kā padzīts mūks tad tveršos

Es tavos skāvienos.

Atdzejojis Arvīds Skalbe

SKAISTULEI, KAS ŠŅAUCA TABAKU

Ak, nevar būt! cik rožu Amors audzē,

Un cik daudz liliju viņš savos dārzos saudzē,

Liec galvas tulpes un pēc tevis lūdz,

Tu viņa dārzos vienmēr rozes rāvi

Un ziediem novīst ļāvi

Pie tavas marmorbaltās krūts, —

Ak, nevar būt! tu, pasakainā mana,

Cik dīvaini tev mainās patikšana!

Sis elles augs, kas pārvērsts pulveri …

Vai tas var būt, ka šāda smarža asā

Par jasmīniem, kas smaržo rīta rasā,

Tev labāk tīk?

Nu, teiksim, profesors no Hetingenas, ķirmis,

Tāds vecs un salīcis, tik tikko turas,

Kāpj katedrā un gramatikā buras.

No izkaltuša īkšķa" — kurls un sirms —

Viņš ierauj nāsīs tabaku vispirms.

Vai, teiksim, dragūns jauns un ūsains — lai nu tas!

Vēl tikko pamodies no agra rīta,

Jau galva pelēkzilos dūmos tīta.

Tam jauna jūras putu pīpe — lai nu tas!

Vai skaistule ap sešdesmitiem jau,

No grācijām sen pensijā jau laista.

Tai krūtis augstu satur tualete skaista,

Kaut gan bez vītuma ne vietiņas vairs nav.

Tā apmēļo un runā lietas dumjas,

Bet iešņauc tabaku un aizmirst savas skumjas, —

Bet tu, visskaistākā! … kaut — mana sirds jau jūt,

Tev tuvs šis aromāts, — ak izdoma, jel klusē! —