Manī nav nekā no maura,

Nedz no Amerikas bļaura,

Ne es turka pēctecis,

Ne es vācu mietpilsonis,

Kuram naktsmice tik rūp

Un lai alus šļāc ar joni,

Un lai cigārs zobos kūp.

Kas es par kavalergardu,

Kuru pušķo zobens garš,

Ja man netik skaļais karš?

Dunci, šķēpu, alebardu

Nav par tēvu grēkiem lemts

Man ne reiz vēl rokā ņemt.

— Kur tu, mīlētājs mans, dzīvo?

Uzlūko šīs velves blīvās,

Kuru ēnās klusums tūkst,

Logos nespīd gaisma brīvā,

Cellē eļļas lampas plīvo …

Natālij … es esmu mūks!

Atdzejojis Paulis Kal

MŪKS

Pirmais dziedājums

SVĒTAIS MŪKS, GRĒKA KRIŠANA, BRUNČI

Lai dziesma skan par to še pilnā spēkā,

Kā nelabais reiz tika apseglots,

Kā jāt ar to reiz mūkam bij tas gods,

Kā jāja mūks un ieauļoja grēkā …

Ak filozof, tu Fernes dziesminiek,

Jel teic, Voltēr, tu droši vien to zini,

Kā dzejnieki pie tādām stīgām tiek,

Ar kādām tu mūs Zannā sajūsmini?

Man tuvs un dārgs tavs liras skandējiens,

Vai neapgūs, maestro, to neviens?

Ak teic, Voltēr, tu franču dzejas sultān, —

Ne amors es, kas bruņots mīlas bultām,

Es mūzas pārvērst dāmās nevēlos.

Tu uzdāvā man savu zelta liru,