«Ciematā būs meičas glītas,

Mežā jau nu nav.

Pusnakts. Vēls. Un skaistulītes

Drīz būs gultā jau.»

Nošmiukst nagaika, un pieši

Zirgu stāvus slien,

Un uz sādžas mājām tieši

Zirgs kā bulta skrien.

Mākoņos peld mēness klusi,

Sudrabains šalc vējš.

Un pie loga noskumusi

Daiļaviņa sēž.

—   Mana daiļā, mana mazā,

Sirdij miera nav! —

Zirgs tā sānis mazpamazām

Un — zem loga jau.

—   Iznāc, daiļā, mirkli vienu —

Zirgu padzirdīt!

Pusnakts tumšāka arvienu.

Iznāc mazubrld! —

—   Nē, man bail… Tā nepieklājas .

Sirds man baismas jūt

Iziet pusnakti no mājas,

Puisim tuvu būt… —

—   Ai, kāpēc tā izvairīties,

Būšu mīļš paties!

—   Meitenēm būs naktī bīties. —

—   Mīļā, nebīsties! —

—   Mana daiļā, nekavējies,

Laiks kā spārniem skrien.

Es puszemes esmu skrējis

Atrast tevi vien.

—  Sēdies, un uz svešu pusi

Melnis lai mūs nes!

Laimīga ar mani būsi,

Laimīgs būšu es. —

Sirds vēl kautra. Sirds vēl baidās.

—   Neej! — saka prāts.

Kazaks solās nomirt gaidās.

Kazaks saka: — Nāc! —

Lidu aizlidoja abi,

Dienas blakus ris.

Divas nedēļas bij labi.

Trešajā … Un viss.

Atdzejojis Imants Ziedonis