Lai, neatzīdams Apolonu,
Nāk gudrais galma dziesminieks
Un, klanīdamies līdz pat klonam,
Pie kņaza kājām odas liek,
Es, dārgais Gorčakov, nekad
Ar gaiļiem nepamostos reizē,
Un rīmes samāksloti greizas,
Kur tukši vārdi kņadēt kņad,
Es skandēt neprotu no galvas,
Lai valdzinātu skaistules.
Nē, neuzdrīkstos pārvērst es
Par liru — savu zosu spalvu.
Nē, nē, mans mīļais kņaz, ne odu
Tev vārda dienā gribu dot.
Vai, savu balsi neatrodot,
Deržavinam pa pēdām doties
Un viņa vārsmas atkārtot?
Kā protu, tā tev rakstu tagad,
Lai pasacītu, kas man sakāms:
Teic, kādu laimi gribi rast,
Ko vēlēt tev, kā savam draugam?
Vai ilgu mūžu, mīļais kņaz,
Vai labu sievu, bērnus jaukus,
Vai bagātību, dzīru kņadu,
Vai ordeņus ar lentām platām,
Vai varbūt novēlēt, lai slava
Ar asinīm klāj ceļu tavu,
Lai lauri tev ap pieri pland
Un rokās kauju pērkons grand,
Un lai pa pēdām tev arvienu
Kā Ņevas varonim sendienās
It visur seko uzvaras?
Nē, draugs, man liekas pārāk maz
Tev vēlēt tikai tādu laimi,
Tad labāk pamest mūzu saimi!
Lai sirds tev mīlā veldzējas
Līdz mūža pēdīgajai dienai
Un Amoru un Bakhu ciena!