Lai kļūstu es par ģeniālu vīru.

Tu pieri rauc un saki: «Kas tev dos!»

Bet tu, ko Apolons ir nolādējis,

Tu dziesminiek, kam balss tik skurbi skan,

Kas aprakstīt simt krogos sienas spējis,

Vai palīdzēt tu, Barkov, vari man?

Tu smīnēdams sniedz pretī savu čīgu

Un piedāvā man mūzu piedauzīgu:

«Viens noteikums — dzer! Man tev jāseko!»

Nē, Barkov, nē! es neņemšu neko!

Kaut kā es pats pie rindas rindu likšu,

Un iespējams, ka tomēr galā tikšu.

To brīnumkrāšņo vietu tuvumā,

Kur Ivans Lielais padebešus rauga

Ar zelta krustu smailā torņgalā,

Starp bieziem mežiem tuksnesīgā laukā

Bij klosteris; tā drūmās sienās, lūk,

Jau ļoti sen kāds gados cienīgs mūks

Ar gavēni un lūgsnām dienas mija

Un atpesti no dzīves sagaidīja.

Šis sirmais mūks vis nebij bagātnieks,

Un, kā jau tāds, viņš ellē būtu lieks;

Bij bībele, melns kaķis viņa daļā

Un pudele vēl mūku šņabja zaļā.

Ja cellē ieietu, kur mita vecis šis,

Tad nespētu tur zelta kalnus atrast,

Un marmors balts tur nepriecētu skatu,

Un Rafaels tur nekarātos vis.

Viens ķeblis greizs, trim kājām palicis,

Un lāviņa, pusaršīnu vien plata,

Kur gulēja šis nabags svētulis.

Jūs pēļus tur un dūnas neredzētu,

Jo negūlās mūks, kauč to arī spētu,