Starp palagiem, kas sniegabalti viz.

Viņš gavēja, bet nebij vidu tievu,

Vien lūgšanās viņš allaž kavējās

Un ēda dūšīgi, kad beidza tās,

Un nosnaudās, tad atkal lūdza dievu.

Un tu, vai mani dzirdi, jezuīt?

Nu, dievsirdi, vai apvainojies ļoti?

Jel nosarksti, ja sarkt tu vispār proti;

Un nokaunies tu arī, karmelīt!

Kauns arī tev, kas Pečorlaurā dzīvo

Un kuru dievs no grēkiem neatbrīvo!…

Bet, lira, pag! — es kļūstu pārāk skarbs

Un talāriem pārlieku virsū klūpu:

Pelt priesterus — nav mūsu īstais darbs.

Mūks dzīvoja bez bēdām un bez rūpju,

Drīz cerēja tikt paradīzē jau,

Bet pasaulē gan tādas malas nav,

No nelabā kas droši pasargātu.

Reiz miteklī, kur vecais velnu velns

Ar velnēniem drūms savus stiķus prāto,

Vēsts pienāca: laiks astes gaisā celt —

Uz klosteriem ir pavērusies vārti.

Un nešķīstie tad spārnos pacēlās,

Lai nolaistos pār svētnīcām kā lāsts.

Pie franču plikpauriem viens devās,

Ar červonciem tos sāka kārdināt,

Cits Burgundijas vīnu prāvās devās

Jau Romas rešņiem stiepa piedāvāt.

Kāds skrēja meitieti pie mūkiem tēlot,

Bet mūķenēm kāds cits jau lika kvēlot…

Es dzirdēju, ka pops kāds labi vecs,