Kam, jāsaka, sen kapā jau viens plecs,

Reiz jaunu pāri laulājis; velns tīši

Turp atlaidies ar duci amorīšu, •—

Un ķesteris drīz saldi iekrācies,

Pops apklusis un meičā raudzījies,

Bet meiča slīgusi uz diakona pusi;

Sirds līgavainim dusmās sakaitusi, —

Un velns ar visiem ellē aizlaidies.

Nakts krēslot sāk, pār zemi tumsa klājas,

Un pilsētās jau dienas troksnis rimst,

Spožs mēness lec, pie celles loga stājas,

Viņš svētā Nikolaja priekšā klanās.

Un gremdējas vēl savās aizlūgšanās.

Uz ce|iem tup ar psalmu pūru riekšā.

Te Moloks (velns) pie mūka ierodas

Un ielavās tā melno drānu krokās.

Mūks dievu lūdz, līdz pašai zemei lokās,

Prom velnu dzen, bet neatlaižas tas.

Jau pulkstens viens, vēl Moloks neatstājas.

Jau divi sit, velns sēž turpat aizvien.

«Tu būsi mans,» viņš ņurd un tālāk lien.

Mūks pārkrustās, ar mokām ceļas kājās

Un noguris uz lāvas sānu liek.

Tad izstaipās, vēl beigu lūgsnu skaitot,

Sāk žāvāties un tikko neiemieg.

Bet tomēr nēl Viņš trūkstas augšā vaidot,

Un atkal nelabais jau tūdaļ stājas klāt, —

Bobrovu lasīdams, viņš nebeidz kārdināt.

Mūks galvu liec, mūks klanīdamies brīnās:

Viņš pirmoreiz ar miegu lūgsnā cīnās!