Bet spēka nav; gan lūgšanas, gan krusts —

Viss miglojas un sāk jau lēnām zust.

Un galva jau uz krūtīm zemu lokās,

Un nolaižas uz ceļiem gurdās rokas.

Jau izzudis iz acīm dieva pirksts,

Mūks iesnaužas un drīz sāk krākt kā zirgs.

Nu guli vien!… Te pamostas Pankratijs

Un skurinās, kā būtu murgs jau skatīts.

Tad pieceļas un, krustus metot, sten,

Blenž šurpu turpu, celles vidū stāvot;

Redz: svētlampa jau piekvēpuši sen,

Bet kaktā, šķiet, kaut kas sāk tā kā blāvot..

Mūks iet — un re! — uz brunčiem atduras.

«Ko redzu es? … vai sapnis būtu tas?»

Viņš iekliedzas ar pārbiedētu skatu.

«Kā! kas tad tas? .. .» viņš acis iepleš plati,

Kā zemē rakts, uz brunčiem vērties sāk

Un sarkst, un tvīkst, un ārprātā vai nāk.

Ak brīnišķie, kas kaisles liesmas slēpjat,

Kad mīļais galvu liek uz iemīļotās klēpja

Un bailēs trīs, un laimē drosmi rod,

Ak brunči! jūs es nule uzrunāju,

Jums vārsmas šīs es slavas dziesmā krāju.

Nāc, mīla, jel! Nāc mani iedvesmot!

Es mīlu jūs, ak brunči, mīlu kvēli,

Kad vakaros vai krēslas stundās vēli

Man pretī nāk Nataša, sapnis mans,

Kad noslīdējis smagais sarafāns,

Tad liekas, viss man jūsu priekšā nozied,

Jo, vīdamies ap slaidām kājām, jūs,