Šķiet, nav nepieciešams sīki aprakstīt spekulāci­jas, kas mani noveda Limpnā, Kentas grāfistē. Mūs­dienās pat veikalnieciski darījumi ir saistīti ar risku. Es riskēju. Veikala lietās allaž mēdz būt tā, ka peļņa mijas ar zaudējumiem, un galu galā es paliku zau­dētājos. Lai kā negribējās, vajadzēja maksāt. Un vēl tad, kad es biju atdevis pēdējo, viens kašķīgs kredi­tors ļaunprātīgi vērsās pret mani. Jūs varbūt esat sastapušies ar šādu dedzīgu aizskartas tikumības garu vai vismaz to jutuši. Viņi mani nežēlīgi vajāja. Galu galā man šķita, ka nav citas izejas kā uzrakstīt lugu, ja negribu strādāt par klerku un pelnīt sev iz­tiku sūrā darbā. Man ir pietiekama iztēle un laba gaume, un es nolēmu likt lietā visu enerģiju, lai mani nepiemeklētu tāds liktenis. Tolaik es ne vien ticēju savām veikalnieka dotībām, bet ari domāju, ka esmu spējīgs uzrakstīt ļoti labu lugu. Šāda pār­liecība, man šķiet, piemīt dažam labam. Es zināju, ka ārpus komercijas nevienā citā darbības jomā cil­vēkam nepaveras tik daudzsološas iespējas, un droši vien tas bija rosinājis manī šo ideju. Savu neuzrak­stīto drāmu es uzskatīju par mazu, ērtu rezervi, kas nolikta nebaltai dienai. Nu šī nebaltā diena bija pie­nākusi, un es ķēros pie darba.