Drīz vien es atklāju, ka lugas uzrakstīšana prasa vairāk pūļu un laika, nekā biju iedomājies. Sākumā es rēķināju, ka tikšu ar to galā desmit dienās, un, tā kā man rakstīšanai vajadzēja pagaidu mitekli, iera­dos Limpnā. Man laimējās noīrēt mazu mājiņu, no­slēdzot līgumu uz trīs gadiem. Es iekārtoju savu mā­jokli ar nedaudzām mēbelēm un, kamēr rakstīju

lugu, pats gatavoju sev ēst. Mani ēdieni būtu šokē-' juši misis Bondu, un tomēr, ziniet, tie garšoja tīri labi. Kafijkanna, viens kastrolis olām, otrs — kartu­peļiem, panna desiņu un gaļas cepšanai — tāds bija mans vienkāršais virtuves inventārs. Cilvēks nevar vienmēr atļauties greznību, bet dzīvot pieticīgi allaž ir iespējams. Vēl es uz kredīta iegādājos astoņpa­dsmit galonu alus mucu, un katru dienu pie manis ieradās maiznieks, kas neprasīja tūlītēju samaksu. Es varbūt nedzīvoju kā sibarīts, bet esmu savā mūžā pieredzējis vēl sliktākus laikus. Es jutos mazliet neērti maiznieka priekšā, kurš patiešām bija ļoti pie­klājīgs vīrs, taču cerēju, ka galu galā arī viņam pa­rādā nepalikšu.

Ja cilvēks meklē vientulību, tad Limpnā noteikti ir viņam īstā vieta. Tā atrodas Kentas glīzdainē, un mana mājiņa stāvēja vecas jūras klints malā un rau­dzījās pāri Romnijmāršas līdzenumam uz jūru. Il­gāku lietavu laikā ciematiņš ir gandrīz nepieejams, un es tiku dzirdējis, ka reizumis pastnieks sava marš­ruta staignākās vietas pārvarot, piesējis pie kājām dēlīšus.