Es gan nekad neredzēju viņu tā darām, bet gluži labi varu to iedomāties. Nedaudzo tagadējā ciemata māju ārpusē pie durvīm stāv iespraustas lie­las bērza slotas, ar ko noslaucīt lielumu mālu no apaviem, un tas vien kaut ko izsaka par šā apvidus zemes struktūru.

Jāšaubās, vai te vispār būtu ciemats, ja ar šo vietu nesaistītos dziestošas atmiņas par sen pagājušām dienām. Romiešu laikos šeit atradusies liela Anglijas osta — Portus Lemanus, bet tagad jūra ir atkāpusies četras jūdzes tālu. Visā stāvajā kalna nogāzē rēgojas akmeņi un romiešu mūru atliekas, un no šejienes, taisna kā bulta, uz ziemeļiem aizstīdz senā, vietumis vēl bruģētā Votlingstrīta. Es mēdzu stāvēt uz krau­jas un iztēloties to visu — galeras un leģionus, gūstekņus un ierēdņus, sievietes un tirgotājus, man līdzīgus spekulantus, skaļo rosību un kņadu, kas pie­pildīja ostu. Bet tagad tikai daži akmens bluķi ar zāli apaugušā nogāzē, pāris aitas — un es! Un tur, kur kādreiz bijuši ostas ūdeņi, plešas purvains līdze­nums, plašā lokā aizstiepdamies līdz tālajai Dandž- nesai; šur tur tajā paceļas koku puduri un vecu viduslaiku pilsētiņu baznīcu torņi, kas, tāpat kā Le- mana, nolemti iznīcībai.

Skats uz šo purvāju patiešām bija viens no vis­jaukākajiem, kādu jebkad esmu redzējis. Dandžnesa atradās apmēram piecpadsmit jūdžu tālu; tā gulēja kā prāmis virs jūras, un tālāk uz rietumiem nova­kara saule apspīdēja kalnus pie Heistingsas.