Dažreiz tie šķita tuvu un bija skaidri saredzami, citreiz sa­plūda ar debesīm un izskatījās zemi, bet bieži vien laika untumi tos pilnīgi paslēpa skatienam. Un visā tuvākajā purva daļā kā gaišas lentas spīguļoja grāvji un kanāli.

Logs, pie kura es strādāju, bija uz rietumu pusi, un pa šo logu es pirmoreiz ieraudzīju Keivoru. Es pat­laban cīnījos ar savas lugas scenāriju, pūlēdamies koncentrēties šim grūtajam darbam, un dabiski, ka viņš piesaistīja manu uzmanību.

Saule jau bija pavisam zemu, rāmās debesis zai­goja zaļos un dzeltenos toņos, un uz šā spožā fona piepeši parādījās maza, melna, visai dīvaina figūra.

Tas bija maza auguma apaļīgs vīrietis ar tievām kājām un nervozi raustīgām kustībām. Savai prāta ziņā tik izcilajai personai viņš bija izvēlējies ietērpu, kas sastāvēja no kriketa cepures, mēteļa, velosipē­dista biksēm un golfa zeķēm. Kāpēc viņš tā ģērbās, es nezinu; ar velosipēdu viņš nekad nebrauca un kriketu nekad nespēlēja. Tie bija nezin kā nejauši kopā sagadījušies apģērba gabali. Viņš sparīgi žesti­kulēja, mētāja galvu uz visām pusēm un dūca. Viņš

dūca gluži kā kāda elektriska mašīna. Cilvēku tā dūcam es nekad nebiju dzirdējis. Un laiku pa lai­kam viņš nokrekšķinājās, izgrūzdams gaužām jocīgu skaņu.