Nesen bija nolijis lietus, un iešana pa ļoti slideno taciņu padarīja viņa spazmatiskās kustības vēl krampjainākas. Nonācis tieši pretī rietošajai saulei, viņš apstājās, izvilka pulksteni un brīdi vilcinājās. Tad ar drudžainu kustību apgriezās un varen steidzīgi devās atpakaļ, vairs nežestikulēdams, bet slādams platiem soļiem, sparīgi cilājot nesamērīgi lielās pēdas — es atceros, pielipušo dubļu dēļ tās izskatījās groteski, nedabiski lielas.
Tas notika otrajā dienā pēc manas ierašanās Limpnā, kad lugas rakstīšanas enerģija manī kūsāt kūsāja, un es šo starpgadījumu uztvēru vienkārši kā traucējošu sīkumu, kura dēļ gāja zudumā piecas minūtes. Es atkal pievērsos darbam. Bet, kad nākamajā vakarā tas atkārtojās precīzi tai pašā laikā un nākamajā vakarā atkal, un tā katru vakaru, ja vien nelija lietus, man bija krietni jāpiepūlas, lai koncentrētos rakstīšanai. «Sasodītais!» es pie sevis pukojos. «Varētu domāt, ka šis cilvēks mācās būt par marioneti!» Un vairākus vakarus es sirdīgi lādēju viņu.
Tad manu īgnumu nomainīja izbrīns un ziņkārība. Kāda velna pēc cilvēkam būtu tā jāuzvedas? Četrpadsmitajā vakarā es to vairs nespēju ilgāk izturēt un, tiklīdz viņš parādījās, atvēru verandas durvis, izgāju laukā un devos uz to vietu, kur viņš vienmēr apstājās.