Kad piegāju klāt, viņš bija izvilcis pulksteni. Viņam bija tukla, sārta seja un rūsgani brūnas acis (līdz šim es viņu biju redzējis tikai pret gaismu).
— Vienu acumirkli, ser! — es teicu, kad viņš pagriezās.
Viņš pārsteigts paskatījās uz mani.
— Vienu acumirkli, — viņš sacīja, — protams. Bet, ja jūs vēlaties ilgāk parunāties ar mani — acumirklis ir jau pagājis — un neuzdosiet pārāk daudz jautājumu, varbūt jūs nāktu mani pavadīt?
— Ar lielāko prieku, — es sacīju, nostādamies viņam līdzās.
— Man ir sava noteikta dienaskārtība. Un laiks sarunām ierobežots.
— Šis, cik noprotu, ir jūsu laiks pastaigai?
— Jā gan. Es nāku šeit papriecāties par saulrietu.
— Tas nav tiesa.
— Ser?
— Jūs nekad neskatāties uz saulrietu.
— Nekad neskatos?
— Nē. Es esmu jūs vērojis trīspadsmit vakarus, un ne reizi jūs neesat paskatījies uz saulrietu — nevienu vienīgu reizi.
Viņš sarauca uzacis kā cilvēks, kas nejauši sadūries ar problēmu.
— Nu, es tāpat izbaudu sauli… gaisu… es nāku pa šo taku, izeju cauri tiem vārtiem… — viņš pameta ar galvu pār plecu, — un tad apkārt…
— Jūs to nedarāt. Un nekad neesat darījis. Tas viss ir blēņas. Tur vispār nav ceļa. Šovakar, piemēram …
— Ak šovakar? Ļaujiet padomāt. Ahā! Es nupat paskatījos pulkstenī, redzēju, ka esmu pastaigājies jau trīs minūtes ilgāk par pusstundu, nospriedu, ka nav vairs laika iet apkārt, pagriezos un …