—■ Jūs vienmēr tā darāt.
Viņš pavērās manī un pārlika.
— Var jau būt. Kad es f&gad sāku domāt… Bet par ko jūs gribējāt ar mani runāt?
— Tieši par to — par jūsu izturēšanos.
— Manu izturēšanos?
— Jā gan. Kāpēc jūs tā darāt? Katru vakaru jūs nākat šurp un taisāt troksni…
— Troksni?
— Tas izklausās apmēram šādi… — Es atdarināju viņa dūkšanu.
Viņš skatījās uz mani, un bija acīm redzams, ka dūkšana modina viņā nepatiku.
— Vai tiešām es tā daru? — viņš jautāja.
— Katru mīļu vakaru.
— Man par to nebija ne jausmas.
Viņš apstājās kā zemē iemiets un nopietni raudzījās manī.
— Vai tas varētu būt, — viņš teica, — ka man izveidojies tāds ieradums?
— Laikam tā būs gan.
Saņēmis apakšlūpu starp īkšķi un rādītājpirkstu, viņš nostiepa to lejup un vērīgi aplūkoja peļķi sev pie kājām.
— Mans prāts ir ļoti aizņemts, — viņš sacīja. — Un jūs gribat zināt, kāpēc es tā daru! Varu jums apgalvot, ser, es ne tikai nezinu, kāpēc, es vispār pat nezināju, ka tā rīkojos. Ja padomāju, jums ir taisnība: es nekad neesmu bijis tālāk par šo lauku… Un šīs manas pastaigas jūs traucē?