Nezin kādēļ es sāku atmaigt pret viņu.
— Ne jau nu tieši traucē, — es sacīju. — Bet… iedomājieties, ka jūs rakstāt lugu!
— Es to nevarētu.
— Nu, darāt kaut ko tādu, kas prasa koncentrēšanos.
— Ahā! Protams … — Viņš iegrima domās. Apaļajā sejā parādījās tik nelaimīga izteiksme, ka es at- maigu vēl vairāk. Galu galā, tas ir diezgan agresīvi — tirdīt svešu cilvēku, kāpēc viņš dungo uz takas, pa kuru drīkst staigāt visi.
— Redziet, — viņš bikli sacīja, — tas ir tāds ieradums.
— O, es saprotu!
— Man jātiek no tā vaļā.
— Bet, ja tas var jūs izsist no sliedēm, tad nevajag. Galu galā kāda man daļa … es atļāvos pret jums par daudz.
— Nepavisam ne, ser, — viņš sacīja. — Nepavisam ne. Es esmu jums ļoti pateicīgs. Man tas jāizbeidz. Turpmāk es vairs tā nedarīšu. Vai drīkstu jūs lūgt… vēlreiz to dūkšanu?
- Tas skan apmēram šādi, — es sacīju. — Zzmni, zzmm, zzmm … Bet, ziniet, patiešām …
— Es jūtos jums ļoti pateicīgs. Jā, es zinu, ka esmu kļuvis ārkārtīgi izklaidīgs. Jums ir pilnīga taisnība, ser, absolūta taisnība. Es tik tiešām esmu jums pateicīgs. Tam jādara gals. Bet nu, ser, es jau esmu jūs aizvedis tālāk, nekā pienāktos.