— Es ceru, ka mana nekaunība …
— Nekas tamlīdzīgs, ser, nekas tamlīdzīgs!
Kādu mirkli mēs cieši vērāmies viens otrā. Tad es
pacēlu cepuri un teicu arlabvakaru. Viņš steigšus atvadījās, un tā mēs šķīrāmies.
Pie žoga kāpnītēm es atskatījos uz viņa attālinošos stāvu. Viņa stāja bija stipri izmainījusies, augums šķita ļengans, sagumis. Kontrasts ar pirmītējo žestikulējošo, skaļi dūcošo īpatni bija tik liels, ka es jutu muļķīgu aizkustinājumu. Es nolūkojos aizejošajam pakaļ, kamēr viņš nozuda skatienam. Tad, no visas sirds nožēlodams savu iejaukšanos, atgriezos mājās un atkal sēdos pie lugas.
Ne nākamajā, ne aiznākamajā vakarā es viņu neredzēju. Bet visu laiku šis cilvēks neizgāja man no prāta, un es pat biju izdomājis, ka varbūt varēšu viņu izmantot kā sentimentālu, komisku personāžu savas lugas sižeta attīstībā. Trešajā dienā viņš ieradās pie manis.
Sākumā es nevarēju saprast, kas viņu atvedis šurp. Viņš ļoti pieklājīgā tonī runāja par šo un to, tad piepeši strupi pateica, kāpēc atnācis. Viņš gribēja atpirkt manu mājiņu.
— Saprotiet, — viņš sacīja, — es ne mazākajā mērā jūs nevainoju, taču jūs esat sagrāvis manu ierasto dienas ritumu, un tas dezorganizē manu darbu. Es esmu gājis šeit garām gadiem ilgi, gadiem. Un, protams, esmu dūcis.., Bet tagad tas vairs nav iespējams.