Es ieteicos, ka viņš varētu iet citā virzienā.
— Nē. Citur nav kur iet. Tikai uz šo pusi. Es esmu painteresējies. Un tagad … katru pēcpusdienu pulksten četros es atdūros kā pret mēmu sienu.
— Bet, mans dārgais ser, ja tas jums ir tik svarīgi …
— Tas ir ārkārtīgi svarīgi. Redziet, es esmu … es esmu izgudrotājs, nodarbojos ar zinātnisko pētniecību. Es dzīvoju … — viņš rādīdams piepeši izstiepa roku bīstami tuvu man gar acīm, — tajā mājā ar baltajiem skursteņiem, kas redzami tur pāri kokiem. Un mans darbs ir sarežģīts, kaut kas pavisam neparasts. Es esmu ļoti tuvu svarīgam atklājumam, ticiet man, vienam no vissvarīgākajiem atklājumiem, kādi jebkad izdarīti. Tas prasa pastāvīgu domas koncentrāciju, prāta asumu un aktivitāti. Un pēcpusdienas bija mans visražīgākais laiks, kad radās jaunas idejas, veiksmīgi domas pavērsieni.
— Bet kāpēc gan jūs nevarat staigāt šeit garām, tāpat kā līdz šim?
— Turpmāk viss būtu citādi. Es justos nebrīvi. Man būtu jādomā par jums un jūsu lugu — kā jūs saērcināts mani vērojat —, un par savu darbu es nespētu domāt. Nē! Man jādabū jūsu mājiņa.
Es apsvēru viņa priekšlikumu. Dabiski, ka es gribēju visu labi pārdomāt, iekams saku izšķirošo vārdu. Tolaik es allaž biju gatavs noslēgt veikalniecisku darījumu un kaut ko pārdot man likās ļoti vilinoši, taču, pirmkārt, šī mājiņa nebija mana un, pat ja es viņam to pārdotu par labu cenu, varēja iznākt nepatikšanas ar īpašuma nodošanu, ja mājiņas pašreizējais īpašnieks uzzinātu par šo darījumu; otrkārt — man bija nesamaksāti parādi.