Šādā situācijā vajadzēja rīkoties visai piesardzīgi. Turklāt tas, ka šis cilvēks varbūt patiešām strādā pie kāda vērtīga i/gudrojuma, ar! mani interesēja. Man radās vēlēša­nās uzzināt kaut ko vairāk par viņa pētījumu — ne jau negodīgā nolūkā, bet vienkārši tāpēc, ka saruna par šo tematu būtu patīkama pārmaiņa manā ar lu­gas rakstīšanu aizņemtajā ikdienā. Es izmetu taus­tekļus.

Misters Keivors gluži labprāt atbildēja uz maniem jautājumiem un drīz vien tā aizrāvās, ka mūsu sa­runa pārvērtās monologā. Viņš runāja kā cilvēks, kas ilgi bijis viens ar savām domām un beidzot gu­vis iespēju tās kādam pastāstīt. Viņš runāja gandrīz stundu, un jāatzīstas, ka man bija gaužām grūti viņā klausīties. Taču visu laiku es sevī izbaudīju klusu ap­mierinājumu, kādu izjūt cilvēks, kas atradis iegan­stu atrauties no darāmā darba. Šās pirmās saru­nas laikā es maz ko sapratu no Keivora eksperi­menta būtības. Puse no viņa vārdiem bija man pil­nīgi sveši tehniski termini, un pāris reizes viņš ilus­trēja savu domu gaitu ar — kā viņam labpatikās iz­teikties — elementāriem matemātiskiem vienādoju­miem, ar ķīmisko zīmuli rakstīdams tos uz aploksnes tādā veidā, ka bija grūti pat izlikties kaut ko sapro­tam.