«Jā,» es teicu, «jā. Turpiniet!» Tomēr es aptvēru pietiekami daudz, lai secinātu, ka viņš nav vienkārši savādnieks, kas noņemas ar nereāliem atklājumiem. Par spīti ērmotajai ārienei, viņā jautās liels spēks, kas nepieļāva šādu varbūtību. Lai kas tas bija, es sapratu, ka šis izgudrojums var pavērt milzīgas tehniskas iespējas. Keivors pastāstīja, ka viņam esot darbnīca un trīs palīgi — gadījuma darbu strādnieki, ko viņš pats apmācījis. Un no darbnīcas līdz patentu kantorim ir tikai viens solis. Viņš uzaicināja mani apskatīt savu darbnīcu. Es labprāt pieņēmu šo uzaicinājumu un ar pāris piezīmēm liku manīt, ka viņa darbs ir mani ļoti ieinteresējis. Mājas pārdošanas jautājums laimīgā kārtā vairs netika skarts.
Beidzot Keivors piecēlās, lai dotos projām, un atvainojās par savas vizītes ieilgšanu. Pastāstīt par savu darbu, viņš teica, esot prieks, kas viņam reti lemts. Negadoties bieži sastapt tik inteliģentu klausītāju kā es, ar profesionāliem zinātniekiem viņš saejoties ļoti maz.
— Tik daudz niecības, — viņš paskaidroja, — tik daudz intrigu! Un, ja kādam patiešām ir ideja — jauna, auglīga ideja… es negribu būt netaisns, bet…
Būdams impulsīva rakstura cilvēks, es izteicu priekšlikumu, kas varbūt bija pārsteidzīgs. Bet jums jāatceras, ka četrpadsmit dienas es biju pavadījis vientulībā, rakstīdams lugu Limpnā, un joprojām jutu sirdsapziņas pārmetumus par Keivora pastaigu izjaukšanu.