— Kāpēc gan, — es teicu, — neizveidot jaunu ieradumu tā vietā, kuru esmu jums laupījis? Vismaz līdz tam laikam, kamēr vienosimies par mājiņu. Jums ir nepieciešams radoši pārdomāt savu darbu. Jūs allaž to darāt pēcpusdienas pastaigu laikā. Diemžēl tās vairs nav iespējamas — bijušo nevar atgriezt. Bet kāpēc jūs nevarētu nākt pie manis un runāt par savu darbu, izmantojot mani kā tādu sienu, pret kuru var sviest savas domas un atkal tās uztvert? Es noteikti zinu pārāk maz, lai pats nozagtu jūsu idejas… un es nepazīstu nevienu zinātnieku …
Es apklusu. Keivors pārlika. Acīmredzot šāda iespēja viņam šķita vilinoša.
— Baidos, ka es jūs garlaikošu, — viņš sacīja.
— Jūs domājat, ka es esmu par dumju?
— O nē! Bet speciālā terminoloģija …
— Katrā ziņā šopēcpusdien man bija ārkārtīgi interesanti.
— Protams, tas man ļoti palīdzētu. Nekas tik labi neizkristalizē idejas kā to izskaidrošana. Līdz šim…
— Mans dārgais ser, vairāk ne vārda!
— Bet vai jūs patiešām varat atlicināt man laiku?
— Nodarbību maiņa ir vislabākā atpūta, — es teicu ar dziļu pārliecību.
Tas nu bija norunāts. Uz verandas kāpnītēm Keivors pagriezās atpakaļ.
— Es jau tā esmu jums lielu pateicību parādā, — viņš sacīja.