Es jautājoši iekrekšķējos.
— Jūs esat pilnīgi izārstējis mani no tās smieklīgās dūkšanas, — viņš paskaidroja.
Es, šķiet, sacīju, ka esmu priecīgs jebkādā veidā viņam pakalpot, un viņš aizgāja.
Mūsu sarunas ierosinātais domu ritējums acīmredzot tūlīt atkal pārņēma viņu savā varā. Viņš sāka žestikulēt tāpat kā senāk, un vēja pūsma atnesa līdz manim klusinātu «zzmm, zzmm» … Galu galā tā nebija mana darīšana.
Keivors ieradās nākamajā dienā un arī aiznākamajā un mums abiem par prieku nolasīja divas lekcijas fizikā. Kā par kaut ko ārkārtīgi labi zināmu viņš runāja par «ēteru» un «spēka cilindriem», un «gravitācijas potenciālu», un tamlīdzīgām lietām, bet es sēdēju uz sava otra saliekamā krēsla un, lai viņu uzmundrinātu, laiku pa laikam ieteicos: «Jā!», «Turpiniet!», «Es saprotu.». Tā bija briesmīgi grūta viela, taču man nelikās, ka viņam jelkad būtu radušās aizdomas, cik maz es 110 tā visa saprotu. Brīžiem man uzmācās šaubas, vai velti neizšķiežu laiku, bet katrā ziņā tā es vismaz atpūtos no savas sasodītās lugas. Šad un tad es pēkšņi it kā sāku apjēgt, par ko ir runa, bet, tiklīdz nodomāju, ka esmu ticis skaidrībā, nekā vairs atkal nesapratu. Dažreiz, nepavisam nespēdams koncentrēt uzmanību, es pārstāju klausīties, sēdēju un tikai blenzu Keivorā, domādams, vai galu galā nebūtu prātīgāk izmantot viņu kā galveno personu labā joku lugā un par visu pārējo nelikties zinis. Bet tad man atkal likās, ka sāku kaut ko saprast.