Pirmajā izdevīgajā gadījumā es aizgāju apskatīt viņa māju. Tā bija liela un nevērīgi iekārtota; izņemot trīs palīgus, neviena cita kalpotāja nebija. Mistera Keivora dzīves veidam bija raksturīga īsti filozofiska vienkāršība. Viņš dzēra tikai ūdeni, bija veģetārietis un visādā citādā ziņā konsekventi ievēroja mērenību. Bet, kad es redzēju viņa tehniskās ierīces, manas šaubas izgaisa. Visa māja no pagraba līdz bēniņiem izskatījās pēc fabrikas, un šķita pārsteidzoši kaut ko tādu ieraudzīt mazā, nomaļā ciematā. Apakšējā stāva istabās atradās darbgaldi un aparāti, maizes ceptuvē un trauku mazgātavā bija izbūvētas kausējamās krāsnis, pagrabā stāvēja dinamomašīnas un dārzā bija novietots gazometrs. Keivors to visu man izrādīja ar ilgi vientulībā dzīvojuša cilvēka dedzīgo tieksmi kādam uzticēties. Viņa noslēgtība tagad izlādējās galējā atklātībā, un par uzticības personu bija lemts kļūt man.
Keivora trīs palīgi bija uzslavas cienīgi savas gadījuma darbu strādnieku «cunftes» pārstāvji — kaut arī neizglītoti, bet apzinīgi, spēkpilni, atsaucīgi un izdarīgi vīri.