Viens, vārdā Sparguss, kas gatavoja ēdienu un strādāja visus metāla darbus, senāk bija kalpojis par matrozi; otrs — Gibss — pieprata gald­nieka amatu, bet trešais, izbijis dārznieks, šeit skai­tījās galvenais palīgs. Viņi strādāja tikai melno darbu. Visu kvalificēto darbu veica pats Keivors. Viņa palīgiem par izgudrojumu nebija ne mazākās no jēgas, pat ne tāda gaužām miglaina priekšstata kā man.

Un tagad — par pētījumu būtību. Te diemžēl man jāsaduras ar nopietnām grūtībām. Es neesmu spe­ciālists un, ja es mēģinātu mistera Keivora ļoti zināt­niskajā valodā pastāstīt par viņa eksperimentu mērķi, baidos, ka es samulsinātu ne tikai lasītāju, bet arī pats sevi un droši vien pielaistu kādu rupju kļūdu, tā ka kļūtu par izsmiekla objektu katram mūs­dienu fizikas studentam Anglijā. Tādēļ man šķiet, ka labāk būs izklāstīt visu sava paša neprecīzajā va­lodā, nemēģinot ietērpties gudrības togā, uz kuru man nav tiesību.

Mistera Keivora pētījumu objekts bija viela, kas nelaistu cauri (viņš lietoja kādu citu vārdu, ko esmu aizmirsis, taču «nelaist cauri» izsaka to pašu domu) nevienu no staru enerģijas veidiem. Staru enerģija, viņš man paskaidroja, esot, piemēram, gaisma un sil­tums, rentgena stari, par kuriem pirms kāda gada tik daudz runāja, tāpat arī Markoni atklātie elektro­magnētiskie viļņi un pievilkšanas spēks jeb gravi­tācija. Visi šie enerģijas veidi, viņš teica, izstarojot no centra un iedarbojoties uz ķermeņiem tālumā, tā­dēļ arī radies termins «staru enerģija».