Gandrīz katra viela nelaiž cauri kādu staru enerģijas veidu. Stikls, piemēram, laiž cauri gaismu, bet jau daudz mazāk siltumu, tādēļ tas var noderēt kamīna aizse­gam; alauns arī laiž cauri gaismu, bet ir pilnīgi sil­tuma necaurlaidīgs. Joda šķīdums oglekļa disulfīdā savukārt pilnīgi aiztur gaismu, bet labi laiž cauri sil­tumu. Tas aizsegs jums uguni, bet ļaus nonākt pie jums tās siltumam. Metāli ir ne tikai gaismas un siltuma necaurlaidīgi, — tie nelaiž cauri arī elektro­magnētiskos viļņus, ko gandrīz nemaz neaiztur ne joda šķīdums, ne stikls. Un tā joprojām.

Taču visas pazīstamās vielas «laiž cauri» gravitā­ciju. Var izmantot dažāda veida aizsegus, lai kaut ko pasargātu no gaismas vai karstuma, vai Saules elek­tromagnētiskās ietekmes, vai Zemes siltuma; ar me­tāla plāksnēm priekšmetus var norobežot no Mar­koni stariem, bet it nekas nespēj stāties ceļā Saules pievilkšanas spēkam un Zemes pievilkšanas spēkam.

Taču grūti pasacīt, kāpēc nevarētu būt arī gravitā­cijas necaurlaidīga viela. Keivors neredzēja iemesla, kāpēc gan tāda viela nevarētu eksistēt, un es, pro­tams, nebiju spējīgs viņam to pateikt. Es nekad ag­rāk par tādiem jautājumiem nebiju domājis. Viņš rādīja man papīrus ar aprēķiniem, ko lords Kelvins vai profesors Lodžs, profesors Karls Pīrsons vai jeb­kurš cits no lielajiem zinātnes vīriem, bez šaubām, būtu sapratis, bet kas mani vienkārši noveda bezce­rīgā mulsumā, un apgalvoja, ka šāda viela esot pil­nīgi iespējama, turklāt tai vajadzētu atbilst zinā­miem noteikumiem.