Keivora spriedumi bija patiešām apbrīnas vērti. Taču, kaut gan es klausījos viņā ar interesi un pūlējos iedziļināties, neesmu spējīgs šos spriedumus šeit sīki izklāstīt. «Jā,» es tikai sacīju, «jā, turpiniet!» Šim stāstam būs pietiekami, ja pateikšu: viņš ticēja, ka spēs izgatavot gravitācijas necaurlaidīgu vielu no komplicēta metālu sakausējuma, pievienojot tam kādu jaunu elementu — man šķiet, to sauca par hēlija —, ko viņam sūtīja no Londonas cieši noslēgtās māla krūkās. Par šo sastāvdaļu vēlāk tika izteiktas šaubas, taču es esmu gandrīz pārliecināts, ka tas bija hēlijs, ko viņš saņēma cieši noslēgtās māla krūkās. Katrā ziņā tā bija kaut kāda ļoti retināta gāze. Žēl, ka es toreiz visu nepierakstīju …
Bet kā gan es varēju paredzēt, ka šādas piezīmes būs vajadzīgas?
Ikviens, kam ir kaut kripatiņa iztēles, varēs iedomāties šādas vielas izmantošanas milzīgās iespējas un daļēji sapratīs saviļņojumu, kāds mani pārņēma, kad es no Keivora gudro frāžu mudžekļa izlobīju to īsto jēgu. Patiešām komisks sižeta pavērsiens lugā! Sākumā es pat neticēju, ka esmu viņu sapratis pareizi, un sargājos uzdot jautājumus, kas atklātu, kādā nezināšanas bezdibenī krituši visi viņa līdzšinējie skaidrojumi.