Bet neviens no lasītājiem nedzī­vos man līdzi pilnā mērā, jo no mana sausā stāstī­juma nebūs iespējams iztēloties, cik ļoti es biju pārliecināts, ka šī brīnumainā viela noteikti tiks izgatavota.

Neatceros, ka pēc vizītes mistera Keivora mājā es kādreiz būtu strādājis pie savas lugas kaut stundu no vietas. Manai iztēlei tagad bija cita nodarbošanās. Šķita, ka šai vielai būs neierobežotas iespējas. Lai kādu nozari iedomājos, visur tā solīja brīnumus un īstu apvērsumu. Piemēram, ja gribētu pacelt kādu smagumu, kaut nezcik lielu, vajadzētu tikai palikt zem tā no šīs vielas izgatavotu plāksni un jebkuru svaru varētu pacelt ar salmu. Mana pirmā doma bija, cik izdevīgi būtu pielietot šo principu lielgabalu, bruņukuģu un citas ķara tehnikas ražošanā un iz­mantošanā, tālāk — arī kravu pārvadāšanā, trans­portā, celtniecībā, jebkurā rūpniecības nozarē. Lai­mīgs gadījums, kas mani bija atvedis pie šā jaunā laikmeta šūpuļa — Keivora izgudrojums neapšau­bāmi nozīmēja vesela laikmeta sākumu —, bija viens no tādiem, kas notiek reizi tūkstoš gados. Reiz atrai­sījusies, mana fantāzija traucās arvien tālāk un tā­lāk. Starp citu, es iztēlojos arī savas neveiksmīgās veikalnieka karjeras jo spožu turpinājumu. Es iztēlo­jos lielu akciju sabiedrību ar daudzām filiālēm, pie­prasījumus pa labi un pieprasījumus pa kreisi, ringus un trestus, arvien pieaugošas privilēģijas un konce­sijas, līdz viena milzīga, varena Keivora kompānija vadīs un pārvaldīs visu pasauli.