Un es tajā visā biju līdzdalībnieks!

Es nekavējoties sāku rīkoties. Es zināju, ka tas ir riskanti, taču biju pārāk iededzies, lai vēl vilcinātos.

— Mūsu rokās būs neapšaubāmi pats vērtīgākais izgudrojums, kādu jebkad pazinusi cilvēce, — es sa­cīju, uzsvērdams vārdiņu «mūsu». — Ja jūs gribat, lai es paliktu malā, jums būs jāķeras pie šautenes. Sākot ar rītdienu, es būšu jūsu ceturtais palīgs.

Misters Keivors šķita pārsteigts par manu entu­ziasmu, taču neizrādīja ne mazāko neuzticību vai naidīgumu. Drīzāk likās, ka viņš sevi pietiekami augstu nenovērtē.

Viņš šaubīdamies pavērās manī.

—   Vai jūs patiešām domājat…? Bet jūsu luga? Kas notiks ar jūsu lugu?

—   Tas viss ir nieki! — es iesaucos. — Mans dār­gais ser, vai jūs nesaprotat, ko esat atklājis? Vai jūs nesaprotat, ko šis atklājums dos?

Tie bija gluži retoriski jautājumi, taču Keivors tik tiešām to nesaprata. Pirmajā brīdī es nespēju tam ticēt. Viņam nekad nebija pat prātā nācis domāt par sava izgudrojuma praktisko izmantošanu. Šis mazais, dīvainais vīrelis visu laiku bija strādājis tikai tīri teorētiskā plāksnē! Teikdams, ka tas esot viens no «vissvarīgākajiem atklājumiem, kādi jebkad izda­rīti», viņš domāja vienīgi par to, ka šis atklājums atspēkos tik daudzas teorijas, noskaidros daudzus strīdīgus jautājumus; jauniegūtās vielas pielietošana viņu neinteresēja, gandrīz tāpat kā mašīnu, kas izga­tavo lielgabalus, neinteresē, ko ar tiem darīs.