Liels dūmu un pelnu mākonis un zilgani spīdošs kvadrātveida priekšmets uzšāvās tieši stāvus debesīs. Man garām aizlidoja prāvs žoga posms, krita sāniski lejup, atsitās pret zemi un nogāzās plakaniski. Un tad ļaunākais bija pāri. Gaisa kustības spēks strauji samazinājās, nu jau vējš bija tikai tāds kā stiprā vētrā, un es atkal sajutu kājas zem sevis. Atliecoties pret vēju, man izdevās apstāties, un es varēju sākt kaut cik saprātīgi domāt.
Šai īsajā brīdī viss pasaules vaigs bija pārvērties. No rāmā saulrieta vairs nebija ne miņas, debesis klāja tumši, trauksmaini mākoņi, viss apkārt izskatījās vētras saplacināts, un ik krūmiņš locījās tās brāzienos. Es pametu skatienu atpakaļ, lai redzētu, vai mana mājiņa vēl stāv savā vietā, tad steberēju tālāk uz kokiem, starp kuriem bija nozudis Keivors.
Cauri to garajiem, kailajiem zariem plaiksnījās liesmas no viņa degošās mājas.
Es labu brīdi klaiņāju pa nelielo birzīti, pārskrie- dams no koka pie koka un turēdamies pie to stum- Iniem, bet Keivoru nekur neatradu. Beidzot salauzītu zaru un žoga zedeņu kaudzē, kas bija sablīvējusies pret viņa dārza sētu, es pamanīju kaut ko kustamies. Skriešus metos turp, bet, iekams piesteidzos, no kaudzes izrausās brūns kamols, izslējās uz divām dubļainām kājām un pastiepa divas ļenganas, asiņojošas rokas. Ap vidusdaļu tam nokarājās dažas drēbju skrandas, kas plivinājās vējā.