Pirmajā mirklī es šo zemes pikuci nepazinu, bet lad redzēju, ka tas ir Keivors, no galvas līdz kājām novārtījies ar dubļiem, pa kuriem bija vēlies. Viņš noliecās uz priekšu pret vēju un izberzēja dubļus no acīm un mutes, pēc tam izstiepa netīro roku un grīļodamies paspēra soli uz manu pusi. Viņa seja v.iibstījās aiz saviļņojuma, un no tās joprojām bira mazas sakaltušu dubļu piciņas. Viņš izskatījās tik sapluinīts un nožēlojams, kādu es nevienu dzīvu ra­dījumu neatceros redzējis, un tādēļ viņa pirmie vārdi mani ārkārtīgi pārsteidza.

—   Apsveiciet mani! — viņš izdvesa. — Apsveiciet mani!

Apsveikt jūs? — es iesaucos. — Žēlīgās debe­sis! Kāpēc gan?

—   Es esmu to izgatavojis!

—   Patiešām esat. Bet kādēļ notika šis sprādziens?

Vēja brāzma aizrāva projām Keivora atbildi.

Šķiet, viņš sacīja, ka tas vispār neesot bijis sprā­dziens. Vējš uzgrūda mani viņam virsū, un mēs stā­vējām, pieķērušies viens pie otra.

—   Mēģināsim tikt atpakaļ uz manu māju! — es iebļāvu Keivoram ausī. Viņš mani nedzirdēja un kliedza kaut ko par «trīs zinātnes mocekļiem» un vēl kaut ko par «nelādzīgu sagadīšanos». Tobrīd Kei­vors domāja, ka viņa palīgi gājuši bojā virpulī. Par laimi, tā nebija noticis. Tūlīt pēc Keivora aiziešanas viņi visi trīs bija devušies uz Limpnas krodziņu, lai pie spirdzinošas glāzītes pārspriestu krāšņu aprūpē- šanas jautājumu.