Es atkārtoju savu priekšlikumu iet atpakaļ uz manu mājiņu, un šoreiz Keivors saprata. Cieši saķērušies rokās, mēs devāmies ceļā un ar lielām pūlēm beidzot nokļuvām zem jumta, kāds nu tas man vēl bija palicis. Uz brīdi mēs elsdami, pūzdami atkritām atzveltņos. Visi logi bija izsisti un vieglākās mēbeles samētātas lielā nekārtībā, taču nelabojamu postījumu nebija. Par laimi, virtuves durvis bija izturējušas spiedienu, tā ka mani trauki un saimniecības piederumi nebija cietuši. Petrolejas plītiņa vēl joprojām dega, un es atkal uzliku vārīties ūdeni tējai. Kad tēja bija gatava, es varēju pieprasīt Keivoram paskaidrojumus.
— Pilnīgi pareizi, — viņš apgalvoja, — pilnīgi pareizi… Es esmu to izgatavojis, un viss ir kārtībā.
— Kā — viss kārtībā?! — es iebildu. — Bet divdesmit jūdžu apkārtnē nav nevienas neapgāztas siena kaudzes un nesapostīta žoga vai jumta …
— Viss ir pareizi, patiešām. Es, protams, neparedzēju šo mazo negadījumu. Mans prāts bija aizņemts ar citu problēmu, un es vispār nemēdzu pievērst uzmanību šīm praktiskajām blakus parādībām. Bet viss ir kārtībā …
— Mans dārgais ser! — es iesaucos. — Vai jūs neaptverat, ka esat nodarījis postījumus tūkstošiem mārciņu vērtībā?