—   Te nu man atliek tikai paļauties uz jums. Es, protams, šādās lietās neko lielu nesaprotu, bet vai jūs nedomājat, ka to varētu noturēt par ciklonu?

—   Bet sprādziens?

—    Tas nebija sprādziens. Viss izskaidrojams ļoti vienkārši. Kā jau teicu, man ir slieclba ignorēt sīku­mus. Tā pati mana dūkšana, tikai lielākā mērogā. Es aiz nevērības izgatavoju šo vielu, šo keivorītu, plā­nas un platas plāksnes veidā …

Viņš mirkli klusēja.

—    Vai jums ir skaidrs, ka šī viela nelaiž cauri gravitāciju, ka tā aiztur priekšmetu savstarpējās pie­vilkšanās spēku?

—   Jā, — es teicu. — Jā.

—    Nu, redziet, tiklīdz maisījums atdzisa līdz seš­desmit grādiem pēc Fārenheita un vielas veidošanās process bija galā, gaiss virs tās, jumta, griestu un grīdas daļa, kas atradās virs tās, zaudēja svaru. Es domāju, jūs zināt — mūsdienās to zina visi —, ka gaisam, tāpat kā jebkurai parastai lietai, ir svars, ka tas spiež uz ikvienu priekšmetu zemes virspusē un spiež visos virzienos ar spēku, kas līdzinās četr- padsmitarpus mārciņām uz katru kvadrātcollu?

—   Es to zinu, — es apstiprināju. — Turpiniet!

—    Es arī to zinu, — Keivors sacīja. — Un šis ga­dījums tikai pierāda, cik nevērtīgas ir zināšanas, ja cilvēks tās nepielieto. Redziet, virs mūsu keivorīta plāksnes gaiss zaudēja svaru, tam vairs nebija ne­kāda spiediena, un apkārtējais gaiss, kas neatradās virs keivorīta, iedarbojās uz katru šā piepeši svaru zaudējušā gaisa kvadrātcollu ar četrpadsmitarpus mārciņu lielu spiedienu.