Taču «Laika mašīna» bija ne tikai rakstnieka personiskā uzvara. Tā ievadīja jaunu laikmetu zinātniskajā fantastikā. Laikmetu, kad aizvien lielāku nozīmi un popularitāti ieguva šī žanra sociāli filozofiskais novirziens, kura spilgtākie pārstāvji mūsu dienās ir Rejs Bredberijs, Aizeks Azimovs un pirms dažiem gadiem miru­šais Ivans Jefremovs.

Kā ikviena savdabīga parādība literatūrā, Herberta Velsa stāsti un romāni izraisīja kritikā spēcīgu atbalsi. Turklāt dala kritiķu uztvēra tos kā visai pesimistiskus nākotnes paredzēju­mus. Šodien, atskatoties uz Velsa mūžu, viņa literāro un politisko darbību, ar pilnām tiesībām var teikt, ka tāds uzskats ir bijis aplams. Ceļojumi tālā nākotnē, tāpat kā citi fantastiski pieņē­mumi, Velsam nebija nekas cits kā vien līdzeklis, lai spilgtāk atsegtu sava laika sociālās un ētiskās problēmas, lai parādītu, cik absurda un antihumāna ir kapitālistiskā sabiedrība.

«Mēs dzīvojam tik grūtā, tik melnā un tik bīstamā laikā,» rakstī­ja Velss, «ka mākslinieks, kas nevēlas iet tam līdzi kā politiķis… man šķiet nejūtīgs, nesaprātīgs, un es nevaru atzīt viņu par talantī­gu …» Un vēl — krietni vēlāk, jau iemantojis pasaules slavu — Herberts Velss šādi formulēja savu attieksmi pret literāro darbu: «… tiesības saukties par īstu rakstnieku ir tikai tam, kas var kaut ko iemācīt laikabiedriem, kas dziļāk ielūkojas dzīvē un redz tālāk uz priekšu.