Mani allaž vilinājusi iespēja savas idejas iemie­sot tēlos… Ja spēju izplatīt domas un jūtas tēlu formā, būtu bijis nepiedodami to nedarīt. Vēl vairāk, es uzskatu, ka tādējādi savu dotību ietvaros kļūstu stiprāks reizē kā politiķis un kā mākslinieks. Ir taču zināms, ka vissekmīgāk darbojas tie politiķi, kas izmanto visspēcīgākos ietekmēšanas līdzekļus, un māksla, kā zināms, ir, ja ne pats spēcīgākais, tad katrā ziņā ļoti spēcīgs cilvēku ietekmēšanas līdzeklis. Tāpēc īsteni liels var būt tikai tas mākslinieks, kurš prot ar dzīviem tēliem propagandēt derīgas idejas, tādas, kas veicina viņa laikabiedru pozitīvo attīstību, — vārdu sakot, mākslinieks, kurš piedalās cilvēces kopīgajā kustībā pretī labajam, gaišajam, cildenajam.»

Šiem principiem Velss palika uzticīgs visu mūžu. Gan kā publi­cists un sabiedrisks darbinieks, gan arī kā stāstu un romānu autors.

* * *

Šinī grāmatā iekļauti divi romāni, kas uzrakstīti samērā ag­rīnā Velsa daiļrades posmā. Tie ir «Pirmie cilvēki uz Mēness» (1901. gadā) un «Dievu ēdiens» (1904. gadā).

Šodien, kad uz Mēness jau pabijušas automātiskās stacijas, kad televizoru ekrānos esam vērojuši «lunohodu» pārraidītos at­tēlus, kad uz Zemi jau atvesti Mēness iežu paraugi un vairāki amerikāņu kosmonauti gan kājām, gan braukšus apceļojuši (tiesa, pagaidām vēl ļoti nelielu) daļiņu Mēness virsmas, lasītājiem var rasties jautājums, vai Velsa priekšstati par Zemes tuvāko kai­miņu izplatījumā nav pārāk naivi, pārāk neatbilstoši īstenībai.