Bērns būdams, es dienā ne ar ko neatšķīros no citiem bērniem. Bet naktī, sapņos, es pārvērtos par citu, man pašam nepazīstamu radījumu. Un šajos sapņos dominējošais faktors bija bailes - briesmīgas, nesaprotamas bailes. Tikai retumis manos sapņos pamirdzēja gaišāks bezrūpīga prieka stariņš. Ja tā nebija, tad sapņi bija nepārtrauktu briesmu - savādu, ārprātīgu un normālam cilvēkam pilnīgi nesaprotamu baiļu pilni.
Arī dienā man dažreiz uzmācās baiļu momenti, bet šīm bailēm nebija nekā kopēja ar tām, ko es pārdzīvoju naktī, sapņos. Šīs bailes stāvēja pāri manam saprātam.
Es biju tipisks pilsētnieku bērns, kuram par lauku dzīvi un dabu bija ļoti miglains un, protams, neobjektīvs priekšstats. Bet pilsētas un to lielos namus es sapņos nekad neredzēju. Vēl vairāk, manas sapņu valstības robežas nepārkāpa pat neviens cilvēks.
Uz kokiem dzīvē es lūkojos pilsētas parkos un žurnālu ilustrācijās, bet sapņos es klejoju pa bezgalīgiem mūžamežiem. Un koki šais mežos man nebūt neizlikās neskaidri, nenoteikti, nē - to kontūras bija asi un konkrēti veidotas. Es redzēju katru zaru, katru žuburīti, redzēju pat katru lapu. Un es jutu, ka mani no šā pirmatnējā meža un tā dzīves nekas nešķir, ka esmu tam tuva un radniecīga būtne.
Es nekad neaizmirsīšu lielo pārsteigumu, kurš mani pārņēma, pirmo reizi ieraugot ozolu. Ieraugot tā lapas, zarus un žuburoto kroni, es pēkšņi atcerējos, ka šo pašu koku es jau neskaitāmas reizes esmu redzējis sapņos.