Es vēl nebiju apēdis nevienu ogu, bet jau it labi zināju, kāda viņām garša. Māte man pasniedza bļodu ar mellenēm. Un es nebiju maldījies, tā bija tā pati mazliet kodīgā garša, ar kuru es jau tūkstošiem reižu sapņos biju iepazinies.
Un čūskas! Ilgi pirms tam, kad es par viņām dabūju zināt, tās mani sapņos bija šausmīgi vajājušas.
Viltīgi un uzmanīgi noslēpušās, viņas, likās, mani gaidīja meža pļaviņās,-locīdamās metās laukā no savām slēptuvēm un vizēdamas steigšus rāpoja prom pa saulē izdegušo zāli un kailajām klintīm. Bieži tās mani vajāja līdz pat koka galotnei un dzina mani arvien augstāk, vīdamās ap koku zariem ar savām muskuļainajām un atbaidoši spīdošām miesām. Baidīdamies no viņu stindzinošā skata, es lēcu no zara uz zaru; tie krakšķēja un locījās, un es sajutu reālas bailes no tā reibinošā dziļuma, kurš atradās zem manis.
Čūskas! Cik labi es pazīstu viņu žuburoto mēli, pērļu acis, mirdzošo ādu, šņākšanu un atbaidošo čaukstēšanu, kad tās rāpo pa sausām lapām. Pirmo reizi tās dzīvas ieraugot cirkā, es jau labi pazinu viņu drausmīgo un hipnotizējošo spēku. Man tās bija jau senas paziņas vai, pareizāk sakot, manas vecas ienaidnieces, kas mani ik naktis sapņos baidīja.